Sarkanguļa

Ierosinātājs - Erysipelotrix insidiosa (E. rhusiopathiae) ir plaši izplatīts mikroorganisms. Tas ir atrasts gan klīniski veselu cūku ķermeņos (mandelēs, zarnās un žultspūslī), gan klīniski veseliem grauzējiem un kukaiņēdājiem, kā arī – zivīs un ērcēs. Tas ir izolēts arī no dažādiem trūdošiem organiskiem substrātiem, piemēram, no upju dūņām vai notekūdeņiem.

E. insidiosa ir grampozitīva, nekustīga baktērija, taisna vai nedaudz izliektas formas nūjiņa, kas sastopama atsevišķi vai pāros, sporas vai kapsulas neveido.

Hroniskas saslimšanas gadījumos skarto orgāno uztriepēs baktērijas izkārtojas garu ķēžu veidā (pavedienu formā). Slimības ierosinātājs normālos apstākļos labi aug aerobā un anaerobā vidē. No laboratorijas dzīvniekiem visuzņēmīgākie pret sarkanguļu ir peles un baloži.

E. rhusiopathiae izšķir vairāk par 22 serotipiem. Visizplatītākie ir 1. un 2.serotips.

Sarkanguļas ierosinātājs ir izturīgs ārējā vidē: zemē apraktos, pūstošos cūku līķos un orgānos tas izdzīvo 10 – 12 mēnešus, organiskām vielām bagātās augsnēs izdzīvo 7–9 mēnešus, vircā līdz 290 dienām, ūdensvada ūdenī 100–108 dienas, cūku urīnā 113–145 dienas un fekālijās 38–78 dienas. Sālītā cūkgaļā baktērija izdzīvo līdz 6 mēnešiem, kūpinātos gaļas produktos līdz 3 mēnešiem. Tiešu saules staru iedarbība baktērijas iznīcina 10–12 dienu laikā, savukārt žāvēšana izkliedētā apgaismojumā tās iznīcina 3–4 nedēļu laikā.

Attiecībā uz izturību pret ķīmiskajiem dezinfekcijas līdzekļiem, sarkanguļas ierosinātājs pieder pie mazizturīgo baktēriju grupas. Tas ir jutīgs pret 2% nātrija hidroksīdu, formalīnu, 3% ūdeņraža peroksīdu, 1% jodu u.c. Bet neatkarīgi no tā, kādi dezinfekcijas līdzekļi tiek lietoti, pirms tam ir jāveic rūpīga novietnes un aprīkojuma tīrīšana un mazgāšana.  

Sarkanguļa ir dabas perēkļveida slimība, kas ir saistīta ar  slimības ierosinātāja izturību apkārtējā vidē un tā cirkulāciju dabā. Latentā formā dzīvnieka organismā sarkanguļas ierosinātājs atrodas mandelēs un zarnu folikulos, bet stresa apstākļos, īpaši karstumā - apvienojumā ar minerālvielu un vitamīnu trūkumu uzturā un pārmērīgu olbaltumvielu daudzumu uzturā, dzīvniekam var izraisīt slimības klīniskās izpausmes, kā rezultātā novietnē tiek reģistrēti endogēni dzīvnieku saslimšanas gadījumi, tas ir - bez patogēna ienešanas no ārpuses.

Visbiežāk slimība skar cūkas vecumā no 3 līdz 12 mēnešiem, kā arī var skart jērus, tītarus, pīles un grauzējus. Kā sporādiski saslimšanas gadījumi - sarkanguļa ir reģistrēta arī zirgiem, liellopiem, ziemeļbriežiem, suņiem un daudziem savvaļas zīdītājiem un zoodārza putniem.

Slimības izraisītāja avots un rezervuārs ir klīniski slimas cūkas, kas izdala baktēriju ar urīnu un fekālijām, un klīniski veselas cūkas, kas ir baktēriju nēsātājas. Slimības ierosinātāja rezervuārs dabā ir arī grauzēji un kukaiņēdāji, kas ir asimptomātiskie baktēriju nēsātāji un izdalītāji apkārtējā vidē.

Dzīvnieki galvenokārt inficējas alimentāri, retāk - transmisīvi, aerogēni un kontakta ceļā. Infekcija tiek pārnesta ar piesārņotiem dzīvnieku aprūpes priekšmetiem, barību, ūdeni, dzīvnieku kaušanas produktiem, dzīvnieku līķiem, piesārņotu augsni utt. Grauzēji, istabas mušas un putni ir visbiežāk sastopamie sarkanguļas ierosinātāja pārnēsēji dabā.

Sarkanguļas izpaužas kā atsevišķi saslimšanas gadījumi vai īslaicīgi tās uzliesmojumi, kas atkārtojas pēc nenoteikta laika perioda. Slimībai ir izteikta pavasara-vasaras sezonalitāte. Tā parasti ir stacionāra un periodiska, galvenokārt novērojama siltākajos gada mēnešos.

Augsta gaisa temperatūra apvienojumā ar augstu gaisa mitrumu, cūku turēšana smacīgās, slikti vēdināmās telpās, karstuma stress, transportēšana un olbaltumvielu, minerālvielu un vitamīnu trūkums uzturā samazina dzīvnieku izturību pret sarkanguļas ierosinātāju.

Inkubācijas periods dzīvniekiem parasti ir 2–8 dienas, retāk līdz 14 dienām un ļoti retos gadījumos – vēl ilgāk. Atkarībā no ierosinātāja virulences, infekcijas iekļūšanas vietas organismā, dzīvnieka uzņēmības un vides faktoriem, sarkanguļai izšķir perakūto jeb zibens formu,  akūto, subakūto vai hronisko slimības formu. Izšķir arī septisko, ādas (nātrenes) un latento formu.

Perakūto jeb zibens formu reizēm novēro cūkām vecumā no 7 līdz 10 mēnešiem, ja tās tiek turētas smacīgās, slikti vēdināmās telpās, kā arī transportēšanas laikā. Slimībai novēro  drudzi, atteikšanos no barības, strauji attīstās sirds vājums un atsevišķos gadījumos - nervu sistēmas darbības traucējumi līdzīgi kā pie meningoencefalīta. Dzīvnieka nāve iestājas dažu stundu laikā bez eritēmatozu plankumu parādīšanās uz ādas.

Akūtā formā slimība cūkām izpaužas ar strauju ķermeņa temperatūras paaugstināšanos līdz 42°C vai augstāku, atteikšanos no barības, drudzi, vispārēju vājumu, sirdsdarbības traucējumiem, kuņģa-zarnu trakta atoniju un aizcietējumiem. Cūkas guļ, kājās pieceļas reti un pārvietojas ar grūtībām pakaļkāju vājuma dēļ. Bieži attīstās konjunktivīts. Pēc tam pastiprinās sirdsdarbības traucējumu, plaušu tūskas un sastrēguma simptomi, piešķirot ādai ap ausīm, kaklu, zem žokļiem, starpeni un vēdera sienu cianotisku nokrāsu. Slimība ilgst 2–4 dienas.

Subakūtā forma jeb nātrene (urtikārija) cūkām izpaužas ar 41 °C vai augstāku temperatūru, letarģiju, apetītes zudumu, slāpēm un ādas izsitumu parādīšanos 1– 2 dienu laikā. Šiem izsitumiem raksturīga blīvu pietūkumu veidošanās uz galvas un ķermeņa, retāk - citās ķermeņa daļās. Pietūkumi sākotnēji ir gaiši rozā, pēc tam kļūst tumši sarkani, apaļas, kvadrātveida vai taisnstūrveida formas. Atsevišķi pietūkumi var saplūst, skarot lielus ādas laukumus. To parādīšanās uzlabo dzīvnieka vispārējo stāvokli un pazemina ķermeņa temperatūra. Prognoze parasti ir labvēlīga. Ja dzīvniekam ir izveidojies plašs dermatīts, tad bieži šajās vietās veidojas arī ādas nekroze. Slimība ilgst 7–12 dienas.

Hroniska slimības forma cūkām izveidojas pēc akūtas, subakūtas slimības gaitas vai latentas infekcijas, un tā izpaužas ar endokardīta, seroza, serofibrinoza poliartrīta vai ādas nekrozes simptomiem. Endokardīta gadījumā dzīvniekiem novēro sirdsdarbības traucējumus, progresējošu vājumu, aizdusu, tūsku, novājēšanu un anēmiju. Poliartrīta gadījumā tiek skartas tarsālās, ciskas un retāk - karpālās un pēdu locītavas, kas kļūst pietūkušas un sāpīgas. Smagos gadījumos tiek novērota locītavu deformācija un ekstremitāšu muskuļu atrofija.

Ādas nekroze ir reta sarkanguļas forma. Grūsnām sivēnmātēm slimība var izraisīt abortus grūsnības vēlīnajā stadijā.

Aitas ar sarkanguļu slimo samērā reti. Slimība galvenokārt skar jērus vecumā no vairākām nedēļām līdz 4 – 8 mēnešu vecumam. Raksturīgākās slimības pazīmes ir klepus, gļotaini izdalījumi no acīm un deguna dobuma, kā arī katarāla bronhopneimonija. Novērot var arī klibumu un locītavu pietūkumu, īpaši -  augošiem jēriem, kas vecāki par 1 mēnesi.

Sarkanguļa var radīt problēmas arī mājputniem. Mājputniem (vistām, tītariem, pīlēm, zosīm) slimība izpaužas ar depresiju, atteikšanos no barības, caureju, samazinātu olu dēšana, katarāla iekaisuma attīstību deguna un rīkles gļotādā, mazkustīgumu, cianotisku seksti un ausu ļipiņām, dažreiz - locītavu pietūkums. Tītariem tā var izraisīt pēkšņu nāvi un tēviņu neauglību, kā arī  arī cianotiskus ādas bojājumus un punktveida asiņojumus musukļaudos. Sarkanguļas sastopamība mājputniem ir palielinājusies saistībā ar mājputnu turēšanas pāreju no sprostu sistēmām uz mājputnu brīvo turēšanu, īpaši Eiropā.

Ar sarkanguļu saistīta septicēmija ir dokumentēta arī nebrīvē turētiem jūras zīdītājiem.

Diagnozi uzstāda kompleksi, vadoties no slimības klīniskās izpausmes, epizootiskās situācijas, patologanatomisko un laboratorisko izmeklējumu rezultātiem.

Diagnoze tiek uzstādīta, pamatojoties uz bakterioloģiskās izmeklēšanas rezultātiem, kuras veikšanai uz laboratoriju tiek nosūtīti parenhimatozie orgāni (sirds, aknu, liesas un nieru paraugi), izmainīto audu vai izmainītas ādas gabaliņi, limfmezgli, stobra kauls vai locītavu šķidrums.

Diferenciāldiagnostika

Akūtos slimības gaitas gadījumos:

• Āfrikas cūku mēris
• klasiskais cūku mēris
• salmoneloze
• pastereloze
• listerioze
• Sibīrijas mēris
• saules dūriens
• karstuma dūriens
• infekciozais hidroperikardīts

Hroniskos slimības gaitas gadījumos:

• Āfrikas cūku mēris
• klasiskais cūku mēris
• mikoplazmu izraisīts poliserozīts un poliartrīts
• streptokoku infekcija
• korinebakteriāla infekcija
• rahīts
• osteomalācija

Dzīvniekiem, kas ir atveseļojušies no slimības, attīstās spēcīga un ilgstoša imunitāte. Profilaksei tiek izmantota dzīvnieku vakcinācija.

Vispārējā profilakse ietver biodrošības pasākumu un labturības prasību ievērošanu cūku izmitināšanā, aprūpē un barošanā, lai iegūtu un izaudzinātu veselīgus jaunus dzīvniekus. Īpaša uzmanība tiek pievērsta sabalansētam olbaltumvielu, mikroelementu un vitamīnu sastāvam barībā, kā arī karstuma stresa novēršanai. Regulāri tiek veikta kūtsmēslu izvešana, cūku novietņu un telpu, un teritorijas tīrīšana, kā arī plānota dezinfekcija, deratizācija. Ievestos un iepirktos dzīvniekus pirms pievienošanas pamatganāmpulkam vēlams izturēt karantīnā 30 dienas.

Slimos dzīvniekus ārstē, specifiskā terapija tiek kombinēta ar simptomātisku ārstēšanu.

Slimība ir zoonoze. Tā galvenokārt skar tādu profesiju darbiniekus kā kautuvju, gaļas pārstrādes uzņēmumu, zivsaimniecības darbiniekus un veterinārārstus. Cilvēku inficēšanās galvenokārt notiek caur bojātu ādu. Parasti tiek skarta pirkstu āda, retāk plaukstas locītavas un apakšdelmi. Bieži tiek skartas pirkstu locītavas, kas kļūst pietūkušas un sāpīgas. Individuālo preventīvo pasākumu ievērošana (personīgā higiēna) un jebkuras brūces tūlītēja apstrāde parasti novērš inficēšanos. Cilvēku saslimšanas gadījumos ārstēšanai tiek izmantotas antibiotikas.