Uzņēmīgie dzīvnieki
Ar IKD var inficēties liellopi, aitas, kazas, savvaļas atgremotājdzīvnieki, kā arī kamieļu dzimtas dzīvnieki, piemēram, lamas un alpakas. Slimības smagums atkarīgs no vīrusa serotipa un celma, dzīvnieka sugas, vecuma un veselības stāvokļa.
Smagāku slimības norisi biežāk novēro aitām. Liellopiem un kazām infekcija var noritēt bez izteiktām pazīmēm, tomēr arī liellopiem iespējama klīniski izteikta saslimšana, izslaukuma samazināšanās un reprodukcijas traucējumi.
Retos gadījumos inficēties var arī suņi un citi gaļēdāji, piemēram, apēdot inficētu abortēto augli vai placentu. Šādi materiāli jāsavāc un jāapsaimnieko atbilstoši prasībām, nepieļaujot dzīvnieku piekļuvi tiem.
Slimības izraisītājs un pārnešana
Slimību izraisa infekciozā katarālā drudža vīruss (BTV). Tam ir vairāki serotipi. Latvijā konstatēts vīrusa 3. serotips (BTV‑3).
Galvenais pārnešanas ceļš ir inficētu Culicoides ģints miģeļu kodumi. Miģeles var inficēties, barojoties uz inficēta dzīvnieka, un pēc vīrusa savairošanās pārnest to citiem uzņēmīgiem dzīvniekiem. Miģeles ir sastopamas arī Latvijā, un vējš tās var aiznest lielos attālumos.
Slimības izplatīšanos ietekmē miģeļu aktivitāte, temperatūra un citi laikapstākļi, kā arī inficētu dzīvnieku pārvietošana. Dzīvnieks bez redzamām slimības pazīmēm var būt vīrusa avots miģelēm.
IKD parasti neizplatās dzīvnieku savstarpējas saskares ceļā. Atsevišķos gadījumos vīrusu var pārnest arī ar inficētu reproduktīvo materiālu, piemēram, spermu, vai no grūsna dzīvnieka caur placentu uz augli. Veterināro manipulāciju laikā jāievēro higiēna un jānovērš asiņu pārnešana starp dzīvniekiem.
Slimības pazīmes
Aitām var novērot:
- drudzi, nomāktību un atteikšanos no barības;
- pastiprinātu siekalošanos, izdalījumus no deguna un mutes gļotādas bojājumus;
- lūpu, mēles, galvas un zemžokļa pietūkumu;
- apgrūtinātu elpošanu;
- klibumu un iekaisumu naga kronīša apvidū;
- abortus un vilnas bojājumus.
Dažkārt mēle kļūst zilgana skābekļa apgādes traucējumu dēļ, taču šī pazīme nav obligāta. Smagos gadījumos slimība var izraisīt dzīvnieka nāvi. Atveseļošanās var būt ilgstoša.
Liellopiem var novērot:
- drudzi, nomāktību, apetītes zudumu un izslaukuma samazināšanos;
- siekalošanos, izdalījumus no deguna, mutes un acu apsārtumu;
- erozijas un citus bojājumus ap nāsīm, uz purna, mutes gļotādā un uz pupiem;
- klibumu un apsārtumu naga kronīša apvidū;
- abortus, nedzīvi dzimušus vai ar attīstības traucējumiem dzimušus pēcnācējus.
Kazām infekcija var noritēt bez izteiktām pazīmēm, tomēr saslimšana ir iespējama. Arī citiem uzņēmīgiem dzīvniekiem veselības pārmaiņas jāizvērtē veterinārārstam.
Zilgana mēle nav pamatnosacījums, lai rastos aizdomas par IKD. Diagnozi nevar noteikt tikai pēc ārējām pazīmēm — tās apstiprināšanai nepieciešami laboratoriskie izmeklējumi.
Rīcība aizdomu gadījumā un ārstēšana
Nekavējoties sazinieties ar apkalpojošo veterinārārstu. Informējiet par novērotajām pazīmēm, skarto dzīvnieku skaitu un nesenajiem dzīvnieku ievešanas vai pārvietošanas gadījumiem. Līdz veterinārārsta norādījumu saņemšanai neplānojiet dzīvnieku pārvietošanu.
Specifiskas pretvīrusu ārstēšanas nav. Veterinārārsts izvēlas simptomātisku un atbalstošu ārstēšanu atbilstoši dzīvnieka stāvoklim.