Mutes un nagu sērga

Mutes un nagu sērga (MNS) ir akūta un ļoti lipīga pārnadžu (mājlopu - liellopu, aitu, kazu, cūku, un savvaļas dzīvnieku - briežu un citu pārnadžu) infekcijas slimība, kurai ir raksturīgs drudzis un čūlains iekaisums uz mēles, mutes dobuma gļotādā, kāju daļā ap nagu un nagu starpā, un tesmeņa ādā.

MNS ir t.s. pārrobežu dzīvnieku infekcijas slimība, kas var ātri un plaši izplatīties, nopietni ietekmējot lopkopības nozari un traucējot reģionālo un starptautisko tirdzniecību ar dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem, tādējādi radot lielus ekonomiskos zaudējumus.

Ierosinātājs

MNS izraisa Picornaviridae dzimtas aftovīrusu ģints rinovīruss, kuram ir septiņi serotipi (A, O, C, SAT1, SAT2, SAT3 un Asia1), kas ir endēmiski dažādās pasaules valstīs. Katram vīrusa serotipam ir nepieciešama īpaša vakcīna, lai nodrošinātu imunitāti vakcinētajam dzīvniekam. MNS slimības novēršana balstās uz agrīnas atklāšanas un agrīnās brīdināšanas sistēmu klātbūtni un efektīvas uzraudzības ieviešanu.

MNS vīrusu izplata inficētie dzīvnieki slimības inkubācijas periodā un klīniski slimie dzīvnieki (arī vīrusa nēsātāji), kas MNS vīrusu no organisma izdala ar:

• izelpoto gaisu,
• siekalām, pienu, urīnu, fekālijām un spermu,
• šķidrumu no pūslīšiem (aftām),
• amnija šķidrumu un abortēto augli aitām (līdz 4 dienām pirms klīniskām pazīmēm).

Maksimālā vīrusa produkcija parasti notiek laikā, kad pūslīši plīst un parādās lielākā daļa klīnisko pazīmju.

MNS vīrusu var izplatīt arī ar gaļu un blakusproduktiem, kuru pH ir virs 6,0.

Slimības ierosinātāju var pārnest un izplatīt:

• atveseļojušies, vakcinēti un slimi, dzīvnieki, kuriem MNS vīruss saglabājas rīkles galā (oropharinyngs) vairāk nekā 28 dienas.
• dzīvnieku kopēji, kā arī
• dzīvnieku izcelsmes produkti (gaļa, piens), barība, inventārs, transporta līdzekļi.

Slimības izsaucēja – MNS vīrusa pārnesi sekmē:

1. Tiešs kontakts starp inficētiem un uzņēmīgiem dzīvniekiem (ieelpojot infekciozus aerosolus);
2. Tiešs kontakts ar kontaminētām – kopēja rokām, apaviem, apģērbu, arī transportlīdzekļiem;
3. Neapstrādātas (neizkarsētas), varbūtēji kontaminētas, cilvēku pārtikas izbarošana - galvenokārt cūkām;
4. Kontaminēta piena izbarošana jaundzīvniekiem;
5. Mākslīgā apsēklošana ar kontaminētu spermu;
6. MNS vīrusa izplatīšanās pa gaisu lielos attālumos, atkarībā no klimata, līdz 60 km tālu virs zemes un 300 km virs ūdens virsmas.

Ir pētījumi, kas pierāda, ka cilvēku augšējos elpceļos MNS vīruss var saglabāties 24–48 stundas, tādēļ ir aicinājums personālam ievērot 3–5 dienu karantīnu, kā arī veikt rūpīgu personīgo higiēnu.  

Vīrusa izturība

• Temperatūras ietekmē:

Vīruss saglabā savu dzīvotspēju aukstumā un sasaldējot. Tas pakāpeniski zaudē savu aktivitāti temperatūrā virs 50°C, piemēram vārot gaļu līdz 70°C temperatūrai, tas inaktivējas 30 min laikā;

• Vide (pH):

MNS vīrusu ātri inaktivē pH <6.0 vai >9.0

• Dezinfekcijas līdzekļi, kuru sastāvā ir sekojošas aktīvās vielas, efektīvi iznīcina vīrusu:
  • 2% nātrija hidroksīds;
  • 4% nātrija karbonāts;
  • 0.2% citronskābes šķidums;
  • 2% etiķskābes šķidums;
  • Formaldehīda šķīdums.

! MNS vīruss ir izturīgs pret jodoforiem, četrvērtīgiem amonija savienojumiem un fenolu, īpaši organisko vielu klātbūtnē.

• Dzīvotspēja:
  • Muskauļaudos (gaļā) iet bojā pie pH <6 (kas ir normāla pH pie līķa sastinguma), taču tas saglabā savu aktivitāti citos audos, kam līķī paliek neitrāla pH - limfmezglos, kaulu smadzenēs un pēc sasaldēšanas - var saglabāties vairākus mēnešus;
  • Sasaldētā spermā MNS vīruss var saglabāt savu dzīvotspēju vairāk kā 1 mēnesi;
  • Pienā un piena produktos MNS vīruss var saglabāties pēc viena pasterizācijas cikla (72°C), bet tas tiek inaktivēts, pasterizējot īpaši augstā/ultra temperatūrā;

Liela ietekme uz vīrusa izturību ir apkārtējās vides temperatūras izmaiņām un vides pH – vīrusa izturība ir lielāka sārmainākā vidē (pH 6.7-9) un pie zemākas temperatūras.

• Inficētspēja:
  • Vīruss saglabā savu virulenci (inficētspēju) izžūstot un var noturēties infekciozs dienām līdz nedēļām ilgi organiskās vielās, mitrā un vēsā temperatūrā;
  • Sausās fekālijās līdz 2 nedēlām ilgi, vircā līdz 6 mēnešiem, urīnā – līdz 1 mēnesim;
  • Kontaminētā lopbarībā vīruss var saglabāties līdz 1 mēnesim, atkarībā no temperatūras un pH;
  • Augsnē (tās virspusē) – rudenī vīruss saglabājas līdz 1 mēnesim, vasarā mazāk kā 3 dienas.

Patoģenēze

Saskaņā ar WOAH MNS inkubācijas periods ir 14 dienas, taču praktiski lielākā daļa klīnisko pazīmju parādās 2–8 dienu laikā pēc inficēšanās.

MNS klīniskās pazīmes variē - no vieglām vai nepamanāmām, līdz smagām, kur klīnisko pazīmju smagums variē atkarībā no vīrusa serotipa, uzņemtā vīrusa apjoma, dzīvnieka vecuma un šķirnes un dzīvnieka individuālās imunitātes. Dzīvnieku saslimstības līmenis ir augsts - tuvu 100% no visiem inficētajiem, bet dzīvnieku nāves gadījumi ir sastopami reti (mirstība 1–5% no saslimušajiem), izņemot jaundzīvniekus (mirstība ap 20%), kuri var nomirt no miokardīta vai bada. Lielākā daļa pieaugušo dzīvnieku atveseļojas 2–3 nedēļu laikā.

Klīniskās pazīmes

Raksturīgākās MNS saslimšanas pazīmes LIELLOPIEM:

1. Parasti vissmagākās klīniskās pazīmes novēro augsti produktīvajām piena šķirnes govīm;
2. Slimības sākuma stadijā: atteikšanās no barības uzņemšanas līdz anoreksijai, pasliktinās vispārējais veselības stāvoklis, drudzis, samazinās produktivitāte uz 2-3 dienām;
3. Pēc 2-3 novēro “čāpstināšanas” kustības, lūpu plakšķināšanu, zobu griešanu, siekalošanos, klibumu, spērienus ar kājām – to visu izraisa pūslīšu (aftu) veidošanās uz ādas - tesmeņa, ap un starp nagiem, uz kājām kronīša kaula apvidū, un gļotādām – mutē, degunā, uz vaiga;
4. Apmēram pēc 24 stundām novēro šo pūslīšu plīšanu, atklājot plašas erozijas (čūlas);
5. Atveseļošanās parasti notiek 8–15 dienu laikā;
6. Dzīvniekiem atlabstot, var novērot komplikācijas: erozijas uz mēles, sekundārās infekcijas pievienošanās, naga deformācija, mastītu un izmainītu (samazinātu) izslaukumu, miokardītu, neauglību, abortus un svara zudumu;
7. Pēcnāves apskatē:

• atgremotājiem var novērot čūlas arī uz spurekļa;
• jaundzīvniekiem sirdī ir raksturīgas pelēkas vai dzeltenas svītras, kas radušās miokarda deģenerācijas un nekrozes rezultātā  t.s. "tīģera sirds".

Raksturīgākās MNS saslimšanas pazīmes AITĀM UN KAZĀM:

1. Ievērojams inficēto dzīvnieku skaits slimo asimptomātiski (bez izteiktām klīniskajām pazīmēm);
2. Ja pazīmes ir redzamas, tad tas, ko novēro ir - drudzis un klibums;
3. Pūslīši veidojas uz kājām kronīša kaula apvidū, starp nagiem. Pūslīšiem plīstot, bieži novēro  strutainu iekaisumu, ko var sajaukt ar citu infekciju;
4. Mutes dobuma bojājumi bieži nav pamanāmi, un pēc pūslīšu plīšanas veidojas seklas čūlas;
5. Slaucāmām aitām un kazām ir raksturīgs izteikts izslaukuma samazinājums;
6. Atsevišķos gadījumos novēro grūsno dzīvnieku abortus;
7. Jēru un kazlēnu nāve var noritēt bez klīniskām pazīmēm.

Raksturīgākās saslimšanas pazīmes CŪKĀM:

1. Drudzis;
2. Klibums, ko izraisa pūslīšu veidošanās uz kājām kronīša kaula apvidū un nagu starpā. Slimībai progresējot, dzīvnieki neliek kāju pie zemes un var novērot naga atdalīšanos;
3. Pūslīši veidojas mutē uz mēles, vaigiem, smaganām, cietajām un mīkstajām aukslējām, uz deguna lūpu spoguļa;
4. Sivēniem (līdz 14 nedēļu vecumam) var novērot pēkšņu nāvi no sirds mazspējas. Sivēni, kas jaunāki par 8 nedēļām, ir īpaši uzņēmīgi pret MNS.

Diferenciāldiagnostika

MNS ir jāatšķir un jādiferenciē no slimībām ar ļoti līdzīgu klīnisko ainu:

1. vezikulārā stomatīta;
2. cūku vezikulārās slimības;
3. (cūku) vezikulārās ekzantēmas;
4. govju mēra,
5. virusālās diarejas,
6. infekciozā rinotraheīta – pustulozā vulvovaginīta,
7. infekciozā katarālā drudža,
8. epizotiskās hemorāģiskās slimības, kā arī no
9. neinfekciozām saslimšanām – traumām, ķīmiskiem un fizikāliem apdegumiem.

Diagnostika

MNS diagnozi uzstāda, pamatojoties uz laboratorisko izmeklējumu rezultātiem, kas ņemti no klīniski aizdomīgiem dzīvniekiem vai atlasītiem pataloganatomisko izmeklējumu paraugiem.

Apkarošana

Slimībai nav specifiskas ārstēšanas. Slimības uzliesmojuma gadījumā visi skartā ganāmpulka dzīvnieki ir nekavējoties jānogalina un jāiznīcina, lai novērstu MNS tālāku izplatīšanos.

Lai nepieļautu inficēšanos un slimības ierosinātāja ievazāšanu ir jāievēro profilaktisko pasākumu kopums, kas sevī ietver:

1. Sanitāro profilaksi, kas ir droša dzīvnieku un to izcelsmes produktu pārvietošana, ievērojot valstu veselības statusu. Kā arī efektīva un savlaicīga slimības apkarošanas pasākumu piemērošana slimības uzliesmojuma gadījumā, ievērojot Pasaules dzīvnieku veselības organizācijas (WOAH) norādījumus.
2. Vakcinācijas ieviešana slimības skartā valstī, kas ir politisks lēmums un darbojas kā instruments slimības ierobežošanai un apkarošanai.

Profilaktiska vakcinācija pret MNS ir aizliegta! 

Vakcinācija ir atļauta ar Eiropas Komisijas lēmumu apstiprinātas MNS apkarošanas un vakcinācijas programmas ietvaros.

MNS Latvijā

Pēdējais saslimšanas gadījums Latvijā konstatēts 1987.gadā.

Latvija ir atzīta par oficiāli brīvu valsti no MNS un Pasaules dzīvnieku veselības organizācija (WOAH) ir piešķīrusi statusu – oficiāli brīva valsts no mutes un nagu sērgas (bez vakcinācijas). Lai šo statusu uzturētu – Latvija veic permanentu slimības uzraudzību.

MNS pasaulē

MNS ir plaši izplatīta. Slimība ir bijusi konstatēta gandrīz katrā pasaules kontinentā, un pašreiz tā ir bieži sastopama (endēmiska) daudzās Āfrikas valstīs, bet par izskaustu to uzskata Ziemeļamerikā un Rietumeiropā.  

Eiropai tuvākie saslimšanas gadījumi reģistrēti Turcijā (Tuvie Austrumi). WOAH aplēš, ka slimība cirkulē 77% pasaules mājlopu populācijas Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Āzijā, kā arī ierobežotā Dienvidamerikas apgabalā, un vērš uzmanību, ka valstis, kurās pašlaik nav mutes un nagu sērgas (bez vakcinācijas), joprojām pastāv slimības ievazāšanas risks.

Visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir efektīvi apkarojušas MNS un ir atzītas par oficiāli brīvām valstīm no MNS, taču pēc apmēram 30 gadu klusuma perioda, 2025. gada 10. janvārī saslimšana konstatēta ūdens bifeļiem Brandenburgā, Vācijā.