Āfrikas cūku mēris (Pestis africana suum) Montgomera slimība – ļoti kontagioza akūta cūku infekcijas slimība, ko raksturo septicēmija un ļoti augsta letalitāte. Izplatība – endēmiska rakstura izplatība Āfrikas, Dienvidamerikas kontinentu un Karību jūras valstīs, pirmo reizi Eiropā reģistrēta 1957. gadā Portugālē, pēc tam Spānijā, Francijā, Itālijā, pašlaik konstanti un jau daudzus gadus sastopama Sardīnijā. No 2007. gada slimība ir reģistrēta arī Kaukāza valstīs: Armēnijā, Azerbaidžānā, Gruzijā. Pirmo reizi bijušās PSRS teritorijā reģistrēta Ukrainā 1978.gadā. Pašlaik Krievijas Federācijā tā konstatēta mājas cūku populācijā.

Latvijā ĀCM pirmo reizi reģistrēts 2014. gada 26.jūnijā.

Ierosinātājs, tā izturība

Slimības ierosinātājs ir ļoti kontagiozs vīruss ASF-virus, kas pieder ASF-viridae dzimtai. Slimo tikai cūku dzimtas dzīvnieki (Suidae): mājas, meža un citu sugu savvaļā mītošas cūkas. ĀCM var iegūt endēmisku raksturu, ja ĀCM vīruss ir iekļuvis meža cūku un citu cūku dzimtas savvaļā mītošu cūku sugu populācijā un posmkājos, ērcēs – Ornithodorus spp.

ĀCM izplatītās cūku populācijā tiešā vai netiešā kontakta ceļā.

Vīruss ir ļoti izturīgs: ārējā vidē saglabājas vismaz 11 dienas fēcēs (mēslos) apkārtējas vides temperatūrā un vismaz 1 mēnesi kontaminētā (aptraipītā) cūku aizgaldā, kā arī 1,5 gadus saglabājas asinīs pie +4°C temperatūras, bet liofilizētās asinīs pat 8 gadus.

ĀCM vīruss samērā ilgi saglabājas cūku izcelsmes pārtikas produktos: 150 dienas cūku liemeņos +4°C temperatūrā, 140 dienas sālītā cūkgaļā, daudzus gadus saldētos cūku liemeņos.

ĀCM vīruss iet bojā tiešos saules staros 2-4 stundu laikā, karsējot 70°C temperatūrā 30 minūtēs.

Etioloģija

ĀCM izsauc ĀCM vīruss. Tas ir vienīgais no DNS saturošajiem vīrusiem, kuru var pārnest ar posmkāju un ērču starpniecību.

ĀCM vīruss ir ļoti variabls, atsevišķi vīrusa celmi pēc virulences atšķiras!

Pārnešanas mehānisms

ĀCM vīruss var izplatīties no vienas cūkas uz otru tieša kontakta (oronazāla izplatība) ceļā, kā arī netieši – ar kontaminētas ( ar ĀCM vīrusu aptraipītas) barības, transporta līdzekļu un cūku kopšanas iekārtu un inventāra palīdzību, kā arī ar slimības bioloģisko vektoru – Ornithodoros ģints ērču starpniecību.

ĀCM vīruss var būt atrodams visos dzīvnieka audos, taču konstanti augsta vīrusa koncentrācija ir šķidrajos organisma audos – asinīs. Tādēļ īpaša vērība ir jāpievērš biodrošības pasākumu ievērošanai, veicot patologanatomisko sekciju aizdomīgiem vai slimiem dzīvniekiem, dzīvniekus nošaujot un izmeklējot.

Kā viens no klīniskajiem ĀCM simptomiem ir raksturīga profūza, asiņaina caureja, kas, piemēram, savvaļas cūku populācijā, var ievērojami veicināt slimības izplatību lielos ģeogrāfiskos apmēros.

Naturālajās saimniecībās, kā būtisks slimības pārnešanas mehānisms ir termiski neapstrādātu virtuves atkritumu, kas satur ar ĀCM inficētu cūkgaļu, izēdināšana cūkām.

ĀCM nepadodas medikamentozai ārstēšanai, un nav izstrādāta efektīva vakcīna cūku ganāmpulku profilaksei.

Pēc Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes datiem, Latvijas teritorijā ĀCM bioloģiskie pārnesēji – Ornithodoros ģints ērces nav sastopamas. Taču jebkuri citi kukaiņi asinssūcēji: moskīti vai parastās „kūts mušas” var kalpot kā vīrusa mehāniskie pārnesēji.

Slimības inkubācijas periods vidēji ir 5 līdz 19 dienas pēc tieša kontakta ar inficētajām cūkām. Akūta saslimšana cūkām parādās 5 līdz 7 dienu laikā pēc inficēšanās.

Klīniskās pazīmes un slimības gaita

Atkarībā no ĀCM vīrusa virulences izšķir: perakūtu, akūtu, subakūtu, hronisku gaitu.

Perakūtai gaitai raksturīgi pēkšņi nāves gadījumi, kas ir pirmais signāls, ka ganāmpulks ir inficēts.

Akūta ĀCM gaita norit dzīvniekiem ar paaugstinātu temperatūru, tie neēd, ir letarģiski. Cūkām novēro asins izlijumus ādā un iekšējos orgānos, kas redzami kā cianotiski (zilgani) plankumi uz astes, pavēderes un kāju distālajiem galiem.

Cūkām var novērot sakumpušu gaitu, kas liecina par sāpēm vēderā, aizcietējumiem vai profūzām caurejām. Dzīvniekiem konstatē iztecējumus no deguna un acīm, kas sākumā ir serozi, vēlāk asiņaini (hemorāģiski) un strutaini (purulenti).

Grūsnajām sivēnmātēm grūsnība parasti beidzas ar abortu. Laboratoriski izmeklējot abortējušās cūkas, var pierādīt ĀCM ierosinātāja klātbūtni visā ganāmpulkā.

Slimības subakūta gaita norit līdzīgi kā akūtā ĀCM forma, tikai dzīvnieki saslimst retāk un vieglākā formā.

Hroniskā ĀCM gaita var noritēt bez jebkādiem slimībai tipiskiem simptomiem, slimību var atklāt izmeklējot laboratoriski abortējušās sivēnmātes, meklējot iemeslus samazinātai dzīvnieku apetītei, svara samazinājumam.

Saslimstība ar ĀCM skar 100% no uzņēmīgā ganāmpulka, bet mirstība pēc saslimšanas ir atkarīga no vīrusa virulences un svārstās no dažiem procentiem līdz pat 100%.

Patologanatomiskās izmaiņas

Veicot patologanatomisko sekciju, tipiskas ĀCM pazīmes ir:

  • asins izplūdumi ādā,
  • palielināta, ļoti tumša un irdenas konsistences liesa,
  • palielināti limfmezgli, kas atgādina asins recekļus,
  • sirds somiņas iekaisumi (perikardīti),
  • tūska plaušās un žultspūslī.

Diferenciāldiagnozes

  • akūts cūku reproduktīvais un respiratorais sindroms,
  • cūku sarkanguļa,
  • Aujeski slimība,
  • klasiskais cūku mēris,
  • saindēšanās ar toksīniem, indēm un smagajiem metāliem.

Diagnozi parasti uzstāda kompleksi – izvērtējot klīniskās pazīmes, izdarot secinājumus no patologanatomisko izmeklējumu rezultātiem, bet ĀCM diagnozes apstiprinājumu saņem no laboratorijas, kur, saskaņojot ar laboratoriju nosūta:

  • asins un/vai
  • parenhimatozo orgānu audu paraugus.

Bioloģiskās drošības pasākumi

Lai pasargātu dzīvniekus un to ganāmpulkā neievestu bīstamo infekcijas slimību novietnes īpašniekam un apkalpojošam personālam ir jāievēro un jāizpilda virkne būtisku noteikumu, kuru nozīmīgumu var paskaidrot novietni apkalpojošais veterinārārsts. Šie noteikumi katram sevi un savu darbu cienošam zemniekam, lopkopim ir jāuzskata par ikdienas rutīnas normu un ir pienākums tos godprātīgi izpildīt:

  • nepiederošām personām ieeja cūku novietnē ir aizliegta,
  • pie visām ieejām ir jābūt uzstādītiem dezopaklājiem,
  • novietnē ir jāievēro vispārīgās higiēnas pasākumi, regulāri veicot tīrīšanas un dezinfekcijas, dezinsekcijas un deratizācijas pasākumus tajās,
  • novērst un nepieļaut mājas cūku kontaktu ar mīļdzīvniekiem (suņiem, kaķiem), savvaļas putniem un savvaļas dzīvniekiem, galvenokārt mežacūkām,
  • neizbarot cūkām medījumu apstrādes pārpalikumus, neizkarsētus ( vīruss iet bojā karsējot 70°C temperatūrā 30 minūtes ) virtuves atkritumus,
  • par jebkuriem cūku saslimšanas gadījumiem, grūsno dzīvnieku abortiem, pēkšņu nobeigšanos, nekavējoties sazināties ar novietni apkalpojošo veterinārārstu.

Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), pamatojoties uz Eiropas Komisijas izdotajiem normatīvajiem aktiem un 2004. gada 17. februāra LR Ministru Kabineta noteikumiem Nr.83 „Āfrikas cūku mēra likvidēšanas un draudu novēršanas kārtība”, ir izstrādājis ĀCM apkarošanas instrukciju, kas paredz detalizētu rīcību slimības aizdomu vai uzliesmojuma gadījumā.

Lai izvairītos no ekonomiskajiem zaudējumiem, kas rodas nogalinot visus inficētā ganāmpulka dzīvos dzīvniekus un iznīcinot visu to produkciju, kā to paredz ĀCM apkarošanas pasākumi, ir svarīgi ievērot visus iepriekš minētos biodrošības noteikumus.

Āfrikas cūku mēris – kā būt soli priekšā?