Ņūkāslas slimība ir ļoti kontagioza akūta putnu infekcijas slimība, kas raksturojas ar elpošanas, gremošanas orgānu, septicēmijas un nervu sistēmas traucējumiem.
Ņūkāslas slimība skartajām saimniecībām nodara lielus ekonomiskus zaudējumus. Īsā laikā saslimst gandrīz visi skartās novietnes uzņēmīgie putni un no tiem vairāk nekā 90% nobeidzas.
Slimības ierosinātājs
Slimības ierosinātāji ir putnu 1. tipa paramiksovīrusu (APMV-1) virulentie celmi.
Uzņēmīgas ir vairāk nekā 200 putnu sugas. Slimības smagums un izpausmes ir atkarīgas no vīrusa celma, putna sugas kā arī citiem nelabvēlīgiem apstākļiem (piemēram, neatbilstoša putnu kopšana un turēšana, kā arī citas ganāmpulkā esošas slimības).
Infekcijas rezervuārs dabā ir savvaļas putni, pīles, zosis, kā arī eksotiskie putni, piemēram, papagaiļi vīrusu ar fekālijām izdala līdz 12 mēnešiem pēc pārslimošanas. Slimību var izplatīt ar vienu dienu veciem cāļiem, sasaldētiem putnu kautķermeņiem, to var ienest arī baloži un gājputni.
Vīruss izplatās tiešā kontaktā ar inficētiem savvaļas vai mājputniem, kā arī ar piesārņotu barību, ūdeni, inventāru un apģērbu.
Vīrusa izturība
Vīruss ir samērā noturīgs saldētos putnu produktos, līķos, sasalušos mēslos un augsnē, taču tas inaktivējas tiešu saules staru iedarbībā un temperatūrā, kas augstāka par 57⁰C grādiem un zemā pH vidē (≤2). Vīruss ir jutīgs pret oksidējošiem dezinfekcijas līdzekļiem, fenola savienojumiem, formalīnu saturošiem līdzekļiem, četraizvietotā amonija savienojumiem, hlorheksidīnu un nātrija hipohlorītu, ja piemērota atbilstoša koncentrācija un ekspozīcijas laiks.
Patoģenēze
Dažādi APMV-1 vīrusa celmi ļoti var atšķirties patogenitātē vistveidīgajiem putniem. Pamatojoties uz klīniskajām pazīmēm vistām APMV-1 vīrusa celmus iedala piecos patotipos:
- Viscerotropā velogēnā tipa izteikti virulentie vīrusi (ar izteiktām klīniskajām pazīmēm, bieži novēro asiņainus gremošanas trakta bojājumus),
- Neirotropā velogēnā tipa izteikti virulentie vīrusi (raksturojas ar augstu mirstību, bieži pavada elpošanas un nervu darbības traucējumu pazīmes),
- Mezogēnais tips jeb vidēji virulentie vīrusi (raksturojas ar elpošanas, dažkārt nervu darbības traucējumiem, taču mirstība ir salīdzinoši zema),
- Lentogēnā (respiratorā) tipa zemi virulentie vīrusi (raksturojas ar viegliem, subklīniskiem elpošanas sistēmas slimības simptomiem),
- Subklīniskā tipa zemi virulentie vīrusi (ar neizteiktām gremošanas trakta sistēmas slimības pazīmēm).
Klīniskās pazīmes
Inkubācijas periods (laiks no inficēšanās brīža līdz klīniskajām pazīmēm) atkarīgs no vīrusa celma, bet vidēji ilgst 4-6 dienas, taču atsevišķos gadījumos slimības izpausmi var novērot jau 2 dienas pēc infekcijas, vai arī vēlāk – pēc 15 dienām.
Slimības pazīmes ietekmējošie faktori ir vīrusa virulences pakāpe, tropisms (tieksme uz specifiskiem audiem), putna vecums, imunitātes līmenis, apkārtējās vides apstākļi, stress un suga.
Iespējamās slimības pazīmes:
- pēkšņa nāve,
- letarģiskums,
- tup ierāvušies kaktā,
- spalvas izspūrušas,
- sekste un zodlapiņas zilganas,
- konjunktīva pietūkusi,
- acis aizvērtas,
- nāsis pildītas ar gļotaini asiņainām masām, tādēļ slimais putns elpo caur muti,
- elpošana apgrūtināta, periodiski novēro smakšanu,
- putni šķauda, arī no mutes tek gļotas,
- bieži novēro caureju,
- raksturīgi slimībai ir dažādi nervu sistēmas darbības traucējumi - kāju un spārnu paralīze, atliekts vai uz augšu pavērsts kakls, pilnīga paralīze, krampji, manēžas kustības,
- īsi pirms nāves iestājas koma, putns guļ bez spēka, nereaģē uz apkārtni.
Hroniskos gadījumos novēro galvenokārt nervu sistēmas darbības traucējumus – greizo kaklu, kāju un spārnu paralīzi. Šī forma novērojama cāļiem, pieaugušām vistām raksturīgākās pazīmes ir dējības samazināšanās un elpošanas ceļu iekaisums. Šie putni ir ļoti bīstami kā infekcijas avots, jo ne vienmēr šīs klīniskās pazīmes uzskata par Ņūkāslas slimības simptomiem.
Diferenciāldiagnostika
Galvenokārt jādiferencē no tādām slimībām kā augsti patogēnā putnu gripa, infekciozais laringotragheīts, infekciozais bronhīts, pastereloze (putnu holēra), mikoplazmoze, aspergiloze.
Diagnostika
Uzstāda, pamatojoties uz laboratorisko izmeklējumu rezultātiem, kas ņemti no klīniski aizdomīgiem dzīvniekiem vai atlasītiem patologanatomisko izmeklējumu paraugiem.
Diagnozi uzstāda kompleksi, vadoties no slimības klīniskās ainas, epizootiskās situācijas, laboratorisko un patologanatomisko izmeklējumu rezultātiem. Ņūkāslas slimības laboratoriskā diagnostika tiek veikta zinātniskajā institūtā BIOR.
Apkarošana
Putnu īpašniekiem par putnu saslimšanu ir nekavējoties jāziņo praktizējošajam veterinārārstam vai Pārtikas veterinārā dienesta teritoriālajai struktūrvienībai.
Ņūkāslas slimības diagnozes apstiprināšanas gadījumā Valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors nekavējoties nosaka karantīnu.
Karantīna attiecas uz:
- skarto punktu;
- aizsardzības zonu, kura ir ne mazāk kā 3 km rādiusā ap skarto novietni;
- uzraudzības zonu, kura ir ne mazāk kā 10 km rādiusā ap skarto novietni.
Līdzīgi kā tas ir augsti patogēnās putnu gripas uzliesmojuma gadījumā, arī konstatējot Ņūkāslas slimību, visi novietnē esošie putni un olas tiek iznīcināti un tiek veikti slimības apkarošanas pasākumi.
Biodrošība un profilakse
Mājputniem ir pieejamas vakcīnas. Vakcinācija pret Ņūkāslas slimību ir obligāta visās PVD reģistrētajās mājputnu novietnēs, kuras ir iesaistītas pārtikas apritē, taču piemājas mājputnu novietnēm tā ir ieteicama.
Ja vakcināciju PVD reģistrētajās mājputnu novietnēs objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams veikt, jānodrošina stingri biodrošības pasākumi, lai nepieļautu mājputnu kontaktu ar savvaļas putniem.
Ieteicamie biodrošības pasākumi putnu novietnēs:
- Mājputnus tur, baro un dzirdina slēgtās telpās vai teritorijā, kuru sedz ūdensnecaurlaidīgs jumts un kuras sāni norobežoti, lai novērstu savvaļas putnu piekļuvi;
- Nedrīkst pieļaut mājputnu tiešu un netiešu (piemēram, savvaļas putnu fēču un izdalījumu nonākšanu mājputnu barībā, ūdenī) kontaktu ar savvaļas putniem;
- Norobežot mājputnu piekļuvi atklātām ūdenstilpnēm – dīķiem, upēm, arī peļķēm, bet jo īpaši tādām ūdenstilpnēm, kurām var piekļūt savvaļas putni. Neļaut mājputniem dzert no dīķiem, peļķēm;
- No silēm regulāri jāizvāc barības pārpalikumi, neļaujot pie tiem piekļūt savvaļas putniem un dzīvniekiem, arī grauzējiem;
- Barība un pakaiši jāuzglabā vietās, kur tiem nevar piekļūt savvaļas putni un dzīvnieki, grauzēji, kā arī suņi, kaķi, kas var būt putnu gripas pārnesēji;
- Regulāri jāveic grauzēju apkarošanas pasākumi;
- Pirms un pēc katra kūts apmeklējuma jāievēro personīgā higiēna, jāmazgā rokas;
- Nepirkt mājputnus un inkubācijai vai perēšanai paredzētās olas no nezināmiem putnu tirgotājiem;
- Pirms mājputnu pirkšanas rūpīgi jānovērtē mājputnu veselības stāvoklis, jānoskaidro, kādas slimības ir bijušas novērotas izcelsmes novietnē, kādas vakcinācijas veiktas mājputniem un pret ko;
- Pirms pievienošanas pārējiem mājputniem, no jauna nopirktos putnus vismaz trīs, četras nedēļas ieteicams turēt citā - norobežotā telpā – karantīnā, tā pasargājot savus putnus no iespējamās saslimšanas;
- Kontrolēt un ierobežot nepiederošu personu un apmeklētāju piekļūšanu mājputniem;
- Ja tomēr ir nepieciešams apmeklēt mājputnus svešai personai, tad to nodrošināt ar vienreizlietojamo maiņas apģērbu;
- Līdz minimumam samazināt transporta kustību novietnes teritorijā;
- Nepieļaujiet, ka jūsu dzīvniekiem pakaļ atbraucis iepriekš neiztīrīts un nedezinficēts dzīvnieku pārvadāšanas transports!
- Darba vides un aprīkojuma tīrība - uzturēt tīru darba vidi, apģērbu, apavus un aprīkojumu, jo ar piesārņotiem dubļiem, pakaišiem un kūtsmēsliem var sekmēt vīrusa pārnešanu;
- Atsevišķs darba apģērbs un apavi – darbā ar dzīvniekiem katrā novietnē valkāt tikai konkrētai novietnei paredzētu apģērbu un apavus vai aizsargapģērbu un aizsargapavus;
- Dzīvnieku veselības uzraudzība – regulāri pārbaudīt dzīvnieku veselības stāvokli, lai pēc iespējas ātrāk identificētu slimības pazīmes;
- Dezinfekcijas līdzekļu pieejamība – nodrošināt pie ieejas novietnē dezinfekcijas līdzekli, lai apmeklētāji varētu dezinficēt apavus pirms ieiešanas telpās un iziešanas no tām.